Barikādēm šī gada janvārī aprit 30.gadskārta.

Kādi varētu būt atslēgas vārdi vārdam barikādes? “Melnās beretes”, OMON, PSRS, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja, Latviešu sieviešu līgas protesta mītiņš pret Latvijas jauniešu iesaukšanu okupācijas karaspēkā, Vislatvijas manifestācija, Augstākā milicijas skola Rīgā, stratēģiski svarīgi objekti, Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija, Preses nams, Latvijas Republikas Augstākā padome, LR Ministru padome, Radionams, Telefona un telegrāfa centrāle, Radio un televīzijas centrs, Zaķusala, tilti, šāvieni, Dainis Īvāns, Tautas fronte, Interfronte, konflikti, asiņaini notikumi Viļņā, smagā lauksaimniecības un meža tehnika, baļķvedēji, betona bloki, ugunskuri, Doma laukums, Vecrīga, aizsardzība bez ieročiem, nevardarbīga pretošanās, lozungs “Ar garaspēku un pret karaspēku”, Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks, kinooperators Gvido Zvaigzne, Andris Slapiņš u.c., Anatolijs Gorbunovs, Mihails Gorbačovs, Ivars Godmanis, Alfrēds Rubiks un vēl daudzi, daudzi citi…

Lūk, arī dažas barikāžu dalībnieku un viņu ģimenes locekļu atmiņas…

- Barikāžu dienās Rīgā bija arī mans vectēvs, viņš sargāja radio torni Ulbrokā. Mans tētis sūtīja malku uz Rīgu priekš ugunskuriem. Vairāk arī neatceros, jo man bija tikai 7 gadi.

- 20. janvāra satraucošie  notikumi mūsu mājā ienāca caur televizora ekrānu, kad sākās apšaude pie Iekšlietu ministrijas 21. janvārī. Darbā uzmanīgi klausījāmies katru diktora vārdu pa radio. Ap pusdienas laiku atstājām darbavietas, tā protestēdami pret notikumiem Rīgā.

- 1991. gada sākumā PSKP vadītāju centieni nepieļaut ar masu informācijas līdzekļiem (radio, TV un presi) informēt Latvijas tautu par “Atmodas” sākumu, liecināja tikai par to, ka pēc daudzo gadu “draudzības” ar “lielo kaimiņu” Latvija sāk atdzimt no jauna. Toreiz bijām vienoti un stipri, bet tagad, paskatoties uz paveikto, redzam, ka tomēr īsti nemākam veidot savu Latviju tādu, kādu bijām iecerējuši toreiz.

- Tajā naktī es biju Rīgā. Satraukums valdīja liels, bija sajūta, ka var arī šaut uz cilvēkiem, bet kaut kāda iekšēja balss teica: tev jābrauc. Diemžēl, kā jau bieži dzīvē gadās, saaukstējos un saslimu.  Tonakt ārā bija 200 liels sals, un Rīgas radi mani nepalaida uz barikādēm. Naktī bija liels troksnis, domājām, ka Rīgā jau brauc tanki. Izrādījās, ka tie bija bijuši baļķu vedēji. Nemiers bija liels…

…Par barikādēm var stāstīt daudz. Šodien daudziem tas var likties kā viens no vēstures mirkļiem, bet ko piedzīvoja tie, kas tajās dienās bija uz barikādēm? Varbūt tās bija bailes par savu dzīvību, kas ir gluži cilvēcīgi, neziņa, satraukums vai arī ticība nākotnei, Latvijai kā neatkarīgai valstij.

1999. gada 29. aprīlī Saeima pieņēma likumu „Par 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi”. Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes ir saņēmuši arī daudzi mūsu novada iedzīvotāji.

20. janvāris ir 1991.gada barikāžu aizstāvju atceres diena. Atcerēsimies barikāžu aizstāvju ieguldījumu Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanā. Šobrīd mums visiem ir aktuāla cīņa ar citu – neredzamu ienaidnieku, ar kuru mēs vēl tā īsti nemākam cīnīties un sadzīvot, tāpēc, ievērojot valstī noteiktos ierobežojumus, šajā dienā, 20. janvārī, būsim domās kopā ar barikāžu aizstāvjiem!