LUBĀNAS NOVADA SIMBOLIKA

Lubānas novada ģerbonis

Ģerbonis apstiprināts 2012. gada 6. septembrī.

Heraldiskais apraksts: zilā laukā izkaisīti sudraba ozolzīļu ar augšupvērstu zelta ozollapu zariņi.

 

Lubānas novada karogs

Heraldiskais apraksts: zilā laukā izkaisīti sudraba ozolzīļu ar augšupvērstu zelta ozollapu zariņi (3 rindās katrā pa 6 zariņiem). Karoga garuma un platuma proporcijas - 1:2. 

 

LUBĀNAS PILSĒTAS SIMBOLIKA

Pilsētas ģerbonis

 

Ģerbonis apstiprināts 2000. gada 10. oktobrī.

 

Heraldiskais apraksts: ģerboņa vairogs horizontāli ir sadalīts divās daļās. Augšējā daļā uz zila fona attēlota peldoša zelta pīle, kas ir atsauce uz pīļu medībām Lubānas ezerā. Vairoga apakšējā daļā uz zila fona ir trīs viļņotas sudraba joslas.

Pilsētas karogs

Taisnstūris ar platuma un garuma attiecību 1:2, pa garumam dalīts 2 vienādās daļās - augšpuse balta, apakšā tumši zaļa, centrā ģerbonis ar mežapīli "virzienā" no labās uz kreiso pusi.

 

VILNIS FELDMANIS

1946

Viens no labākajiem šķēpmetējiem Latvijas vieglatlētikas vēsturē. Dzimis Lubānas novadā 1946.gada 12.aprīlī. 1968. un 1972. gadā PSRS vicečempions, 1969.,1973. gada PSRS čempionātu bronzas medaļu ieguvējs šķēpa mešanā, Otrā vieta PSRS un ASV izlašu mačā 1970. gadā, Seškārtējais Latvijas čempions un trīskārtējs „Rīgas kausu” ieguvējs šķēpa mešanā, Personiskais rekords (ar vecā parauga šķēpu) 85,34m.

Vilnis Feldmanis savas pirmās iemaņas  mešanas tehnikā apguvis tieši Lubānā, iespaidojoties no sava onkuļa, kurš varējis pārmest pāri Aiviekstes upei sarkano pusķieģeli. Tajā vietā upes platums bijis apmēram 40m.  Trenēties sācis ar akmeņu mētāšanu pāri upei pēc tam ar pusķieģeli, līdz beidzot  pāri upei jau lidojis vesels ķieģelis. Šķēpu pirmo reizi rokās paņēmis tikai 16 gadu vecumā mācoties celtniecības tehnikumā Limbažos. Pirmās iemaņas šķēpa mešanā apguvis pašmācības ceļā. Pirmais treneris Viesturs Cīrulis 1965. gadā sācis trenēties pie Elmāra Krūzes

Pateicoties savas zemes patriotismam, šķēpmetēja nostāja pret padomju varu nebija no tām glaimojošākajām. Kā viņš pats saka – Tā kā nebiju ne pionieris ne komjaunietis nedz partijas biedrs  mani uz sacensībām ārpus padomju savienības robežām nelaida, kaut arī biju izcīnījis tiesības tur piedalīties.

Vilnis savos karjeras Olimpiskajos gados 1969 un 1972 gadā kļuva par PSRS vicečempionu  piekāpjoties tikai Jānim Lūsim taču tā laika politika bija skarba un uz olimpiskajām spēlēm nezināmu apstākļu dēļ viņu tā arī nepaņēma. Aizvainojums bija liels, kad 1972. gada Minhenes olimpisko spēļu uzaicinājums tā arī netiek sagaidīts. Šajā laikā Vilnis bija reāls kandidāts cīņā par medaļām.

Pašreiz Vilnis dzīvo Rīgā, bet sirdī vienmēr ir kopā ar savu dzimto Lubānu, kur reizēm mīl vasaras periodā uzturēties.

 

MIĶELIS GRUZĪTIS

         1940

Bijušais Lubānas novada domes priekšsēdētājs, pašvaldību vadīja vairāk nekā 30 gadus; sabiedriskais darbinieks piedalījies TF dibināšanas kongresā; atguvis zemi un māju, kur Gruzīšu dzimta dzīvojusi kopš 1630. gada.

Dziesmu autors un dziedātājs Miķelis Gruzītis uzauga 7 bērnu ģimenē. Bērnība pagāja tēva mājās „Lettēs” (bijušais Madonas raj., Indrānu pag.). 80.-90.gados M. Gruzītis aktīvi iesaistījās Atmodas procesā.

1988.gada vasarā, kopā ar A.Kumsāru, N.Broku, viņš bija to pirmo 13 cilvēku vidū, kuri iesāka veidot Tautas fronti Madonas rajonā. 1988.gada rudenī sāka veidoties Tautas frontes grupa Lubānas ciematā. 1988. gada oktobrī Miķelis Gruzītis piedalījās arī TF  dibināšanas kongresā Rīgā. Barikāžu laikā tika veikts organizatoriskais darbs uz vietas Lubānā. M.Gruzītim ir nozīmīga loma arī Lubānas pilsētas statusa piešķiršanā 1991. gada 30. janvārī. 

      

 

 

  

AIRA BIRZIŅA

1968

Dziesmu svētku virsdiriģente, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas asociētā profesore dzimusi Lubānā.

Mācījusies Lubānas vidusskolā un Madonas bērnu mūzikas skolā (1975-1983), absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas kordiriģēšanas nodaļu. Kopš 1997. gada ir Ogres sieviešu kora “Rasa” diriģente, no 2000. gada vada sieviešu kori “Dzintars” un Rīgas Doma kora skolas meiteņu kori.

Bijusi 23. un 24. Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģente. Strādājusi Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas Diriģēšanas un vokālās pedagoģijas katedrā, no 2006. gada ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docente, kopš 2011. gada – asociētā profesore kora diriģēšanā. Kultūras un nemateriālā mantojuma centrā darbojas koru nozares padomē. 

 

 

 

 

OSKARS KALPAKS

1882-1919

 

Latviešu pulkvedis, pirmās Latvijas karaspēka vienības komandieris

Oskars Kalpaks dzimis Cēsu apriņķa Meirānu pagasta (Ošupes pagasta) Liepsalās Desmit gadu vecumā Oskars Kalpaks trīs gadu ziemas mēnešos gājaVisagala pagastskolā. Pēc tam trīs gadus mācījās Lubānas ministrijas skolā, kas bijaKrievijas valsts iestāde, un bija labāk apgādāta nekā pagastskolas un draudzes skolas, bet tajā mācības galvenokārt notika krievu valodā.

1918. gada decembrī K. Ulmaņa Pagaidu valdība viņu uzaicināja izveidot un komandēt latviešu karaspēka daļu sastādīšanu un komandēšanu, lai cīnītos pretlieliniekiem (skat. Latvijas brīvības cīņas). Tika izveidots Latviešu atsevišķais bataljons vācu landesvēra sastāvā. Tas bija grūts uzdevums, jo iedzīvotaju vairākums simpatizēja lieliniekiem. Rādot personīgu laba karavīra piemēru, īsā laikā O. Kalpakam izdevās izveidot patriotisku, disciplinētu un kaujas spējīgu vienību. Atšķirībā no vācu un lielinieku piekoptās prakses, Kalpaks pavēlēja saudzīgi izturēties pret mierīgajiem iedzīvotajiem.

Latvijas pirmā virspavēlnieka pulkveža Oskara Kalpaka (1882-1919) dzimtas apbedījuma vieta Visagala kapos ar K. Zāles un A. Dzirkaļa 1927.g. veidotu pieminekli.

 

JĀNIS ZĀBERS

1935-1973

Izcils latviešu operdziedātājs. J. Zābers dzimis 1935.g. 11. augustā Lubānas pusēzemnieku ģimenē.Lai gan dziedoņa mākslinieciskā darbība aptvēra tikai nedaudz vairāk par desmit gadiem, tomēr tā iezīmēja spilgtu laikmetu latviešu operdziedātāju vēsturē.

 

Viņš bija spožs itāļu, krievu un latviešu operu varoņu atveidotājs, kā arī kamerdziedonis. Daudzas dziesmas, arī operu lomas komponisti rakstīja tieši viņam. Dziedātāja talantu augsti novērtēja kritiķi, komponisti, diriģenti, dziedātāji, pianisti. Par viņu jūsmoja citu mākslas nozaru redzami pārstāvji. Tautā viņš bija viens no iemīļotākajiem māksliniekiem. 

Pēc Meirānu pamatskolas beigšanas Jānis Zābers vienu gadu mācījās Lubānas vidusskolā un 1954. gadā iestājās J. Mediņa mūzikas vidusskolā, 1957. gadā - J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijā. 1960. gada 14. janvārī R. Štrausa operā „Salome" viņš debitēja uz Operas skatuves. 22 iestudēto operas varoņu attēli vairāk vai mazāk ir bijuši publicēti dažādos izdevumos, eksponēti izstādēs. Mazāk zināmi un redzēti materiāli, fotogrāfijas, kas tapušas par studiju laikā iestudētajām izrādēm, kur novadnieku varam pat neatpazīt.

 

BROŅISLAVA MARTUŽEVA

1924-2012

Folkloras teicēja un dzejniece; Nacionālās pretošanās kustības dalībniece, politieslodzītā, bijusi izsūtījumā Sibīrijā; Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere.

Dzejniece Broņislava Martuževa piedzima Latgalē, Abrenes apriņķa Domopoles, tagad Bērzpils pagastā. 1927.gadā B. Martuževas ģimene pārcēlās dzīvot uz Lubānu. 20. gs. 40. gadu beigās Broņislava Martuževa dedzīgi atbalstīja nacionālo partizānu kustību – ar roku pārrakstīja pagrīdes žurnālu „Dzimtene”, vēlāk tika izsūtīta uz Sibīriju. 1956.gadā dzejniece atgriezās Latvijā. 1990.gada 1.numurā žurnālā „Karogs” pirmo reizi B. Martuževas dzeja tiek publicēta ar viņas pašas vārdu. Līdz tam bijušās politieslodzītās B. Martuževas dzeju Padomju Latvijas izdevniecības izdot atteicās, dzejniece pieņēma pseidonīmu - Eva Mārtuža. 1994.gadā Broņislavai Martuževai tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis par nopelniem Tēvzemes labā.

Daiļrade: “Balta puķe ezerā” (1981) - ar Evas Mārtužas vārdu, “Rakstītāja” (1987) - ar Evas Mārtužas vārdu,  “Ceļu krusti” (1990), “Gaismas lāse” (1994), “Ceļteku vālītes zied” (1996), “Nopūtas” (1999), “Lirika” (2003), “Kā putni dzied” (2004),  “Kopotā dzeja” (2004), “Trejdeviņas jāņuzāles” (2005), “Laba oma” (2007).

 

 

 RŪDOLFS PINNIS

1902 – 1992

Mākslinieks dzimis Madonas rajona Jaunlubānas Robežmuižā, amatnieka ģimenē. Profesionālās iemaņas guvis Voldemāra Tones glezniecības studijā un Latvijas Mākslas akadēmijā. Mākslinieks zināšanas papildinājis Itālijā un Parīzē, piedalījies Parīzes Rudens un Tileriju salonu skatēs. Mākslinieka daiļrade izpaudās kolorītiski piesātinātā un ekspresīvā glezniecībā, neparastā kompozīcijā, kas padomju nomenklatūras acīs bija nevēlama un apkarojama. Par spīti represijām meistars bija neparasti ražīgs līdz pat mūža novakarei, atļāvās būt ekscentriķis, kritizētājs, asās patiesības teicējs un brīvdomātājs.

Rūdolfs Pinnis ir latviešu glezniecības klasiķis, vecmeistars, ar karalisku vērienu apveltīts mākslinieks, kura darbi nav zaudējuši savu aktualitāti un laikmetīgumu  arī 21.gadsimtā. Glezniecības esenci R. Pinnis smēlies Latvijas ainavā un 20. gs. sākuma Parīzes skolas avangardā. Tāpēc visai pamatoti viņu dēvē par parīzieti latviešu glezniecībā. II Pasauleskara priekšvakarā mākslinieks ieradās Rīgā.

LPSR Mākslas lietu pārvaldes Tēlotājas mākslas nodaļas vadītājs (1940-1941), viens no Mākslinieku savienības dibinātājiem, biedrs no 1946. gada.

Personālizstādes: Rīgā (1936, 1939, 1959), Maskavā (1959), Jelgavā un Bauskā (1962, kopā ar E. Pinni), Tukumā un Liepājā (1962), Siguldā (1964, kopā ar E. Pinni), Jūrmalā (1973, kopā ar E. Pinni), Rīgā (1973, kopā ar E. Pinni, tiek slēgta atklāšanas dienā),Rīgā (1975, 1976, kopā ar E.Pinni), Tallinā (1976,kopā ar E.Pinni), Rīgā (1983, kopā ar E.Pinni), Koknesē, Jūrmalā, Rīgā (1987), Madonā, Jelgavā (1989), Rīgā (1990, 1992, 1993), Minhenē (1991), Hamburgā (1992).

   

    JĀNIS GAVARS

1924 - 1987

Dzejnieks dzimis Meirānos, jaunsaimnieku Andreja un Lienes – Alvīnes  Gavaru ģimenē.

1934. gadā uzsācis mācības Meirānu pamatskolā, sācis rakstīt pirmos dzejoļus un sapņojis par lielu izglītību.

1940. gada rudenī iestājies Lubānas vidusskolā, bet jau nākamā, 1941. gada vasarā vācu fašistu iebrukums sagrāva visus sapņus. Skolas vairs nebija domātas „vienkāršiem” cilvēkiem.

1944. gada rudenī Rīgā, krustmātes dzīvoklī, kur slēpies no vācu kara kalpības, viņu atrada un aizsūtīja uz Vāciju rakt ierakumus, kur saslimis ar pleirītu (plaušu slimību).

Padomju armijai uzbrūkot, viņus dzina uz rietumiem. Izdevīgā brīdī Jānis ielīdis mežā. Tur viņu pusdzīvu atrada padomju karavīri, nogādāja slimnīcā, kur viņš tika ārstēts. Izveseļojies atgriezies dzimtenē, mājās.

Līdz 1949. gada pavasarim strādājis par vagonu iekrāvēju Meirānu un Lubānas stacijās.

Brīvo laiku vienmēr veltījis grāmatām. 60. gados no jauna sāk rakstīt dzeju. Dzejas publicēšana aizsākas ar vairākiem publicētiem dzejoļiem laikrakstā „Padomju jaunatne” 1963. gadā, ar atzinīgām atsauksmēm.

1973. gadā izdevniecības „Liesma” klajā nāk pirmais dzejoļu krājums „Labību apliecini”. Dzejoļi tiek publicēti arī laikrakstos „Padomju jaunatne”, „Cīņa”, „Karogs” u.c. Otrais dzejoļu krājums „Bites lidojums”  izdots 1980. gadā, izdevniecībā „Liesma”. Trešais dzejas krājums „ Zemē iesētās dienas” izdots 1994. gadā, pēc dzejnieka nāves. No 1974. gada līdz 1985. gadam Jānis Gavars vadīja operdziedoņa Jāņa Zābera muzeju „Vecais ceplis”. Jānis Gavars apglabāts Lubānas novada Meirānu Visagala kapos.

 

 

MĀRTIŅŠ CELMIŅŠ

1863 – 1936

Folklorists un mācītājs Mārtiņš Celmiņš dzimis Ērgalas „Nagliņos” – pēdējā mājā Aiviekstes Vidzemes daļā. Skolas gaitas sāk Cepurīšu skolā 1872. gadā, nākamajā gadā sāk mācīties Lubānas draudezs skolā. 1877. gadā sāk mācības Cēsu apriņķa skolā, Rīgas pilsētas ģimnāzijā, studē Tērbatas universitātes Teoloģijas fakultātē. 1896. gadā viņš Maskavā tika ordinēts mācītāja amatā un nosūtīts uz Tulas Kalugas luterāņu draudzi.

1908. gadā Mārtiņam Celmiņam strādā Madlienas – Menģeles draudzē, vēlāk – Vitebskā. Tur ģimnāzijā, reālskolā un komercskolā pasniedz arī ticības mācību.

1922. gadā Mārtiņu Celmiņu pārved uz Butirku cietumu Maskavā, kur viņš saslimst ar tīfu un ilgu laiku atrodas uz dzīvības un nāves robežas.

Mārtiņš Celmiņš Latvijā atgriezās un uzturējās pie brāļa Hugo Celmiņa. 1923. gadā Mārtiņš Celmiņš ieradās „Nagliņos”. Kopš 1918. gada Lubānas draudzei nebija sava pastāvīga mācītāja. 1923. gada 26. maijā Celmiņš iesvētīja jauno baznīcas zvanu, tomēr mācītāja vietu Lubānā neieguva.

1923. gadā Celmiņš tika ievēlēts par Lielsalacas draudzes mācītāju un te pēc desmit gadiem aizgāja pensijā. 1931. gadā M. Celmiņam tika pasniegts trešās pakāpes Triju Zvaigžņu ordenis. 1934. gadā sāka strādāt par mācītāju Lubānā. M. Celmiņš profesoram Endzelīnam nodevis 5 piezīmju klades ar vārdiem un parunām topošajai vārdnīcai. Gribējis izdot atsevišķu Lubānas tautas dziesmu krājumu. Lubānā pierakstījis 754 mīklas, 22 pasakas un teikas, perfekti pārvaldījis vācu, latīņu, grieķu un krievu valodas, zināja igauņu, ebreju un angļu valodas.

 

 

 

Apakškategorijas

Jaunākie notikumi

21
Aug
Lubānas jauniešu centrā
Ņem līdzi jebkuru lietu, kuru vēlies padarīt , košāku, savādāku vai skaistāku (T kreklu, puķu podu, gumijas zābaku...)

22
Aug
Lubānas jauniešu centrā
Ņem līdzi jebkuru lietu, kuru vēlies padarīt , košāku, savādāku vai skaistāku (T kreklu, puķu podu, gumijas zābaku...)

25
Aug
Lubānas stadionā
Komandai jābūt vismaz septiņu spēlētāju sastāvā un jāsūta pieteikums uz ugis.m@tvnet.lv vai jāpiesakās telefoniski 29283578 līdz 24. augustam. 

25
Aug
Broņislavas Martuževas Dzejas klēts
“PIE AVOTA IR JĀATGRIEŽAS” VELTĪJUMS BROŅISLAVAS MARTUŽEVAS 95. DZIMŠANAS DIENAI 15:00 Karoga pacelšana pie