Lubānas Evaņģēliski luteriskās draudzes baznīca

Vieta, kur šobrīd atrodas Lubānas Evaņģēliski luteriskās draudzes baznīca, ir ar ļoti senu vēsturi – šajā uzkalniņā atradusies sena latviešu svētvieta ar lielu dižozolu vietā, kur šobrīd atrodas baznīcas tornis – šī vieta ir vietējas nozīmes arheoloģiskais piemineklis. Šajā vietā 18. gadsimta nogalē tika uzcelta ievērojami mazāka koka baznīca, kas kalpoja 80 gadus līdz 19. gadsimta otrajā pusē tika nolemts draudzes atdalīt, veidot pašiem savu Lubānas luterāņu draudzi un celt jaunu baznīcu. Baznīcas celtniecības darbi ritēja no 1868. līdz 1872. gadam pēc J. Kampes būvprojekta neogotikas stilā. Baznīca tika iesvētīta 1872. gada 6. janvārī – Zvaigznes dienā.

Tā kā baznīcas celtniecībai lielus naudas līdzekļus atvēlēja barons Volfs, viņam bija arī liela ietekme uz notiekošajiem procesiem. Ne vienmēr barona un mācītāja domas saskanēja un tas noveda viņus pie vairākiem strīdiem un pat līdz tiesai.

Viens no strīdu rezultātiem ir baznīcas kroga (agrāk par krogiem sauca naktsmītnes) ēka O. Kalpaka ielā 1. Ēkas plānojums ir ļoti specifisks un tās viens gals ir izbūvēts neparastā leņķī. Tas tāpēc, ka mācītājs kategoriski iebildis, ka šī ēka varētu aizsegt skatu uz baznīcu, kam piekāpās arī barons Volfs.

Savukārt otrs strīdu rezultāts padara Lubānas baznīcu par ļoti unikālu arī Latvijas mērogā. Baznīcā jau no tās plānošanas sākumā tika ieplānotas 2 baznīcas zem viena jumta, kas arī tika īstenots. Šobrīd baznīcā atrodas tā sauktā lielā un mazā baznīca, mazo sauc arī par barona baznīcu. Tas tika izveidots tāpēc, ka barons kategoriski iebilda par iešanu uz baznīcu ar “parastajiem” cilvēkiem un zemniekiem. Līdz ar to mazā baznīca tika atvēlēta baronam un viņa tuviniekiem, savukārt baznīcas lielā zāle visiem pārējiem. Barona baznīcā atrodami visi baznīcas elementi – altāris, kancele, koris un citi. Kora balkonā pēc barona lūguma uzstājās koris. Jāpiebilst, ka baronam bija arī sava atsevišķa ieeja un izeja. Lubānas baznīca ir vienīgā baznīca Latvijā, kurā jau no paša sākuma zem viena jumta atrodamas divas baznīcas.

Šobrīd baznīcā atrodas Augusta Martina 1871. gadā būvētās ērģeles, kas tā pat kā baznīcas jumts ir ļoti kritiskā stāvoklī. Ērģeles šobrīd netiek spēlētas un gaida renovāciju.

2016. gada vasarā Lubānas evaņģēliski luteriskās draudzes baznīca ieguva valsts nozīmes kultūras pieminekļa statusu.

Adrese:

Baznīcas iela 1, Lubāna, Madonas novads

Iepriekšēja pieteikšanās baznīcas apskatei:

Margrieta Grāpe, tālrunis +371 26391527, +371 64894147.

Dievkalpojumi Lubānas baznīcā:

katru svētdienu plkst.13.00.

Dievkalpojumi Meirānu tautas namā:

katra mēneša 2. un 4. ceturtdienā plkst.12.00.

Svētdienas skolas nodarbības:

katru svētdienu plkst.13.00

(pulcēšanās baznīcā, došanās uz mācību vietu).

"Noskenē dabu" ir tūrisma maršruts, kas ietver 14 apskates objektus Lubānas novada teritorijā, pie kuriem ir izvietoti informatīvi stendi ar papildus informāciju par blakusesošo objektu. Lai iegūtu paplašinātu informāciju par katru no objektiem, ir jānoskenē uz stenda atrodamais QR kods vai jālieto uz stenda atrodamā saite uz Lubānas novada mājas lapu. Par maršrutu iespējams interesēties tūrisma informācijas centrā O.Kalpaka ielā 4 – 3.

Apskates objekti:

1. Lubānas centrs

2. Lubānas Evanģēliski luteriskās draudzes baznīca

3. Lubānas vecā kapsēta

4. Alfrēda Grāvera māja

5. Lubānas katoļu baznīca

6. Pilsētas skolas ēka

7. Ministrijas skola

8. Zaķu vecaine

9. Tilts pār Aivieksti

10 .Piemiņas akmens Celmlaužiem

11. Lubānas stacijas ēka

12. Naudas ozols

13. Jāņa Zābera muzejs

14. Visagala kapi

15. Kājnieku laipa

Lubānas vēsturiskais centrs

Katrai ēkai Lubānas centrā ir savs stāsts un vēsture, kādas mūžs tuvojas beigām, savukārt cita ir uzsākusi jaunu dzīvi, bet viens visām ir kopīgs – tās ir nozīmīgas vēstures liecības, kas stāsta par pilsētas un pašu lubāniešu ikdienas gaitām jau vairāk kā 100 gadus.

1. Agrāk ēka O.Kalpaka ielā 2 izmantota kā tirgotāju ēka. Savukārt šobrīd tā kalpo sabiedriskām vajadzībām. Tā, 2016.gada vasarā, kopā ar Lubānas Evanģēliski luteriskās draudzes baznīcu un izbijušo baznīcas krogu (O.Kalpaka iela 1) ieguva valsts nozīmes kultūras pieminekļa statusu.

2. Sākotnēji šajā vietā atradās pagasta valdes nams, un vēlāk 1869.gadā arī tiesa un pagrabstāvā cietums. Pēckara gados  tā tika pielāgota skolas vajadzībām. Tomēr 2009.gadā ēka nodega un no tās palika tikai pamati. Pamatojoties uz to, ka ēka ir vēsturiski svarīga un atrodas pilsētas centrā, novada pašvaldība atrada līdzekļus lai ēku uzceltu no jauna. Un no tā laika Kultūras nama administrācija ir tikusi pie jaunām telpām, Lubānai ir sava izstāžu zāle, tūrisma informācijas centrs, jauniešu centrs un amatnieku centrs.

3. Lubānas kultūras centrs ir klubs, kurā norit visi lielākie pasākumi gada aukstajā sezonā, kas pilsētas estrāde netiek izmantota. Klubs ir piedzīvojis gan Latvijā slavenu mākslinieku uzstāšanos, gan vietējo un viesu pašdarbnieku sniegtos sirsnīgos koncertus. Lubānas novads var lepoties ar daudzajiem pašdarbnieku kolektīviem – visa vecuma tautas deju kolektīvi, koris, vokālais ansamblis, amatierteātris, kapela un citi.

4. Šo ēku lubānieši visbiežāk sauc par veco kultūras namu, tomēr tā vēsture ir senāka. Agrāk tā kalpoja kā zemkopības biedrības nams, kas 20.gadsimta sākumā nodega un uzreiz tika atjaunots. Vēlāk ēkā ierīkota kino būda un darbību uzsācis kultūras nams, kas tur darbojās līdz pat 2010.gadam. Ēka šobrīd ir kritiskā stāvoklī un tās atjaunošana tuvākajā laikā nav plānota.

5. Šobrīd šajā ēkā darbojas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Lubānas posteņa ugunsdzēsēji. Arī ievērojamā pagātnē šai ēkai bija liela nozīme apkārtnes iedzīvotāju dzīves uzlabošanai. Šajā ēkā darbojās magazīna, kurā tika glabātas pārtikas rezerves. Tā kā Lubāna mēdza applūst un ūdens pilsētas ielās uzglabāties līdz pat jūlijam, dārzus un laukus iekopt nebija iespējams. Šī bija tā vieta, kur cilvēki varēja ierasties, lai saņemtu pārtiku, kas palīdzēja viņiem izdzīvot.

6. Šī sarkanā koka ēka šķietami ir ļoti parasta ēka, tomēr arī tā ir dzīvojusi cauri gadsimtiem un joprojām kalpo lubāniešiem un pilsētas viesiem. Agrāk ēkas telpās atradusies aptieka, savukārt vēlāk arī bibliotēka. Šobrīd ēkas 2.stāvs ir apdzīvots, bet 1.stāvs atvēlēts tirdzniecības un pensionāru biedrības vajadzībām.

Vēsturiskās bildes pieejamas šeit*

Visagala kapi

Šajā kapsētā atdusas Latviešu pulkvedis, pirmās Latvijas karaspēka vienības komandieris Oskars Kalpaks, kurš neapšaubāmi ir kļuvis par leģendu un varoni visai latviešu tautai. Oskars Kalpaks ir dzimis Cēsu apriņķa Meirānu pagasta (tagad Madonas novada Ošupes pagasta) “Liepsalās”. Skolas gadi aizvadīti Visagalā un Lubānā, savukārt militārā karjera aizsākusies Irkutskā. Viņa militārie sasniegumi pakāpeniski virzīja viņu pretī 1918.gadam, kad K.Ulmaņa Pagaidu valdība viņu iecēla par Landesvēra latviešu vienību komandieri, vēlāk par pulkvedi. Rādot personīgu laba karavīra piemēru, īsā laikā O. Kalpakam izdevās izveidot patriotisku, disciplinētu un kaujas spējīgu vienību. Pulkvedis krita 1919.gada 6.marta apšaudē starp Latviešu bataljonu un vācu dzelzdiviziju pie “Airītēm”. Pulkvedi apglabāja Liepājas Ziemeļu kapos un vēlāk Kalpaka mirstīgās atliekas pārapbedīja dzimtas kapsētā Meirānu Visagalā. Pulkveža kapa pieminekli 1927. gadā izveidoja Kārlis Zāle un Arnolds Dzirklis.

Visagala kapos atdusas arī latviešu dzejnieks Jānis Gavars, kuram izdoti trīs dzejoļu krājumi. Viņš savā dzejā raksta par ļoti daudzu latviešu ikdienas dzīvi, kad kara gadi jau pagājuši, bet atmiņas joprojām saglabājušās. Dzejnieks sāka rakstīt pirmo dzeju jau Meirānu pamatskolas gados, vēlāk uzsāka mācības Lubānas vidusskolā, ko neļāva pabeigt otrā pasaules kara sākšanās. Atlikušo mužu izglītību ieguvis pašmācības ceļā. Ilgus gadus karš traucējis viņa radošajam garam un dzeju rakstīt atsāk tikai sešdesmitajos gados. Viņš bijis arī aktīvs sabiedriskais darbinieks, viņš vadīja Jāņa Zābera muzeju, Meirānu tautas namu, kā arī atbalstīja un organizēja vietējo kultūras dzīvi.

Visagala kapos atrodas piemiņas akmens novadniekiem. Tas tika atklāts 1989. gada 7. oktobrī novadnieku piemiņai. Kapakmenī iegravēti šādi vārdi: „Karā kritušajiem, nomocītajiem, tālos nezināmos svešos kapu laukos uz mūžu palikušajiem, bez vēsts pazudušajiem.” Piemiņas akmeni veidojis Andris Briezis.

Graveyard Visagals

In this cemetery a Latvian colonel was reburied, the first Latvian troops commander Oskar Kalpaks, which undoubtedly has become a legend and a hero for the whole Latvian nation. The Colonel tombstone was made in 1927 by Kārlis Zāle and Arnolds Dzirklis.

At graveyard Visagals is also buried a Latvian poet Jānis Gavars, who published three collections of poetry. He is writing his poetry about a lot of Latvians and them in their daily life, when the war years have already passed by, but the memories are still alive.

In Visagals cemetery you can find one memorial stone for persons, who lived in this area. The memorial stone was completed on October 7th, 1989. On the gravestone are words engraved: „To those who were killed and tortured in war, to those who have stayed for forever in far and unknown graveyards, and to those who are missing.” The memorial stone was made by Andris Briezis.

Tilts pār Aivieksti

Tilts pār Aivieksti netālu no Lubānas pils tika nopostīts pēc Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņām. Latvijas armijas karaspēka tehniskā daļa vēlāk uzcēla koka tiltu uz vecajiem mūra balstiem.

No 1936. līdz 1937. gadam uzņēmēja A. Šeņķa vadībā tika uzbūvēts jauns tilts pār Aivieksti pēc inženiera L. Francmaņa projekta. Tas izmaksā apmēram 13 tūkstošu latu. Tiek veikta arī mūra balstu rekonstrukcija.

Vāciešiem atkāpjoties, 1944. Gadā, tilts pār Aivieksti tika uzspridzināts, un 5 gadus pretī bijušajai pienotavai darbojas pārceltuve. 1948. gadā uz bijušajiem mūra balstiem uzbūvēja koka tiltu ar augstiem stiprinājumiem sānos.

Izmantojot šos pašus mūra balstus, 1964. Gadā tika uzbūvēts spriegotu siju dzelzsbetona tilts, bet 2002. gadā veikti tilta remontdarbi, kas izmaksā 315 000 latu (valsts investīciju nauda). Rekonstrukcijas projektu izstrādāja a/s „Viator”, bet remontu veica Smiltenes a/s „8.CBR”, kas veica arī melnā seguma rekonstrukcijas darbus ceļam Jaunkalsnava – Lubāna 10 km garumā par 490 000 latu.

The bridge over the river Aiviekste near Lubāna’s castle was destroyed after the World War I and the Latvian Liberation struggles. The technical division of Latvian army’s troop later built a wooden bridge on the old stone pillars.

From 1936 to 1937 was built a new bridge over the Aiviekste in the lead of a businessman named A. Šķeņķis and according to engineer’s L. Francmanis project. The costs were about 13 thousand lats. Also stone pillars were reconstructed.

During Germans retreat in 1944, the bridge over the Aiviekste was detonated; 5 years after this accident worked a ferry opposite the former dairy to bring people over the river. 1948 on the former stone pillars was built a new wooden bridge with high mounts on the side.

Using these some stone pillars in 1964 a concrete bridge with tightened beams was constructed, but in 2002 the bridge was repaired, which cost 315 000 lats (state investment money). Reconstruction project was developed by a/s "Viator", but repairs were done by Smiltene’s a/s "8.CBR", which also performs the tarmac road reconstruction on road Jaunkalsnava – Lubāna in length of 10 km for  490 000 lats.

Lubāna ir bijušās dzelzceļa līnijas Madona - Lubāna galastacija, kas dibinata 1935 gadā. Dzelzceļa līnija Madona—Lubāna ir slēgta līnija. Tā bija 35 km gara un būvēta kā platsliežu līnija ar 1524 mm sliežu platumu. Slēgta 1990. gadā. Dzelzceļa līnija savienoja Madonu ar Lubānu, gāja cauri Praulienas pagastam un Indrānu pagastam, nedaudz arī pa Sarkaņu pagasta robežu. Līnijā bija 6 stacijas — Madona (darbojas arī mūsdienās līnijā (Pļaviņas -Gulbene), Prauliena, Visagals, Meirāni, Jaunlubāna un Lubāna.

Dzelzceļa līniju bija plānots savienot ar dzelzceļa līnijas Rīga—Ērgļi turpinājumu un no Lubānas būvēt dzelzceļu līdz Kārsavai. Tomēr šos plānus izjauca Latvijas okupācija 1940. gadā un Otrais pasaules karš. Kara laikā līnija cieta, bet tika atjaunota jau 1945. gadā. 1963. gadā līnijā pārtraukta pasažieru satiksme.

2002. gadā dzelzceļa līnija nodota pašvaldību īpašumā. Lēmums par līnijas pilnīgu slēgšanu pieņemts 2004. Gadā. Tā kā neizmantotajā līnijā notika sliežu zādzības, 2007. gadā sliedes demontēja.

Lubana is the terminus of a former railway line Madona - Lubāna, which was founded in 1935. This railway line Madona - Lubāna is closed. It was 35 kilometer long and was built as a broad gauge line with 1524 mm track gauge. It is closed since 1990. The railway line connected Madona with Lubāna, went through area Prauliena and area Indrāni, also a bit along the boarder from area Sarkaņi. In this railway line were 6 stations- Madona (which is still functional at the line Pļaviņas - Gulbene), Prauliena, Visagals, Meirāni, Jaunlubāna, Lubāna.

There was planned to connect this railway line with the continuation from line Rīga - Ērgļi and to build a railway line from Lubāna to Kārsava.  However, these plans failed because of the occupation of Latvia in 1940 and the Second World War. During the war this railway line was damaged, but already in 1945 it was restored. In 1963 the line was closed for passengers.

2002 the railway line was transmitted to the town government. The final decision to close the whole line was made 2004. Because at the unused line occurred thefts, 2007 the railroad was removed.

Pirmais vilciens

1935. gada 16. Novembrī lubāniešiem pienāca sen cerētā un gaidītā diena - Lubānas-Rīgas dzelzceļa (posma līdz Madonai) atklāšana. Uz vilciena sagaidīšanu bija ieradies arī mācītājs Mārtiņš Celmiņš ar savu meitu Zigrīdu. Pie vilciena sagaidīšanas bija ļoti daudz ļaužu, bet lubānieši sen gaidīto vilcienu ieraugot pienākam, no sajūsmas bija tīri vai mēmi palikuši. Neatskanēja pat ne viens vienīgs „urra” sauciens, arī neviens nemāja tam pretīm sveicienam kabatas lakatiņu, kā tas parasts, sagaidot mīļus un ievērojamus viesus. Tā vilciens, klusi sagaidīts, ieripoja kā sēru namā, kur aizliegtas skaļas gaviles un apsveikumi. Saprotams, tad sekoja valdības pārstāvju uzrunas, arī vietējo atbildes runas, dziedāja latviešu tautas himnu „Dievs, svētī Latviju!” un „Lai līgo lepna dziesma”, bet vispārējais dienas iespaids bija ļoti bāls, bez sajūsmas, prieka un taisnības. (Tā šo dienu atcerējās Mārtiņš Celmiņš un pierakstīja viņa dēls Haralds Celmiņš)

The first train

On 16th November 1935 for inhabitants of Lubāna came the long waited and expected day - opening from the railway line Lubāna - Rīga to station Madona. To salute the train came also the pastor Mārtiņš Celmiņš together with his daughter Zigrīda. A lot of people came to see the first train coming, but from the excitement they become speecless when the train arrived. There were no cry of joy, even not a single one "urra" call, no one was waving a white handkerchief, as it used to be when loved and important guests were expected. So the train, quietly welcomed, rolled in the town like in a funeral, where loud glory and congratulations were forbidden.

Clearly, after that followed speeches from government representatives, also local people responses and songs - Latvian folk anthem „Dievs, svētī Latviju!” (God bless Latvia) and „Lai līgo lepna dziesma” (A song should sway), but the main impression of this day was very pale, without passion, joy and truth. (Pastor`s son Haralds Celmiņš wrote down, how this day was remembered by his father Mārtiņš Celmiņš).  

Vilciena satiksmes saraksts

Train traffic list

1885.gadā Lubānā izveidojās Ministrijas skola uz bijušās draudzes skolas bāzes. Šī skola bija kopīga Lubānas un Meirānu pagastiem un tā atradās Ružānu pusmuižas kunga mājā. Šajā skolā savulaik mācījušies tādi diži vīri kā Hugo Celmiņš un Oskars Kalpaks. Tagad šī ir dzīvojamā māja, kas atjaunota pēc ugunsgrēka 1971. gada aprīlī. Līdz 1971. gadam šeit bija Lubānas vidusskolas internāts. 

In 1885 a Ministry School in Lubana was grounded on the basis of parish school. This was a common school for people from Lubāna and area of Meirāni and It was founded at a landlord`s manor house in area Ružāni. This was a school where Hugo Celmiņš and Oskars Kalpaks studied for 3 years. Right now it is a dwelling house, which has been completely renovated after a fire in April 1971. Till 1971 there was Lubāna Boarding School.

Notikums Ministrijas skolā

1909. gadā Lubānas divklasīgajā ministrijas skolā strādāja trīs skolotāji: skolas pārzinis Eduards Balodis - vēlākais tautsaimniecības zinātņu profesors, Kučāres kundze un Teodors Priednieks. Skolas apkalpotāja bija veca sieviņa, neizveicīga un netīrīga, un reiz skolotāju apspriedē nolēma viņu atlaist. Dažas dienas pēc tam, kad apkalpotājai šis lēmums tika paziņots, kādā rītā atrada, ka no klases iznesta virtuvē, četrās daļās saplēsta un nomesta uz grīdas Krievijas cara ģīmetne. Skolēni savu vainu noliedza, un tās pašas dienas rītā Balodis aizbrauca uz Cēsīm pie skolu inspektora Bolotova.

Tajā laikā Lubānā atradās stražņiku nodaļa, un skolā ieradās šīs nodaļas priekšnieks kopā ar stražņikiem, lika pasaukt skolēnus un prašņāja pēc vainīgā. Pratināja arī Priednieku. No Cēsīm Balodis atbrauca kopā ar Bolotovu. Stražņiku priekšnieks (polis) bija izteicies, ka ar Bolotovu visu varētu nokārtot pa kluso. Bolotovs par to ļoti uztraucās: „Viņš, poļu šļahta, drīkst par mani tā runāt? Par mani – īstu krievu cilvēku!”

Drīz vien skola saņēma Tautskolu direkcijas rakstu, ka visi trīs skolotāji atlaisti – uz citurieni pārcēla arī Bolotovu. Viņa vietā iecēla P. Dievkociņu. Kučāre aizbrauca pie vecākiem, Balodis dabūja skolotāja vietu Vitebskas latviešu draudzes skolā, bet Priednieks  Krācavas muižā (Vitebskas tuvumā) – mājskolotāja vietu. Kādus mēnešus vēlāk tur ieradās žandarmu pulkvedis, lai pratinātu skolotāju. Nākamajā gadā Priednieks strādāja Cesvaines draudzes skolā, no kurienes viņu izsauca uz Biržiem pratināt. Pratināja žandarmu pulkvedis no Rīgas.  1910.gadā Rīgā ieradās Pēterburgas Tiesu palātas sesija un atklātā tiesas sēdē caurskatīja šo lietu. Izsaukti bija minētie trīs skolotāji, kā arī agrāk strādājušie skolotāji – Lorencs un Šmits – un arī skolnieki: Ceimers un Torgāns. Izrādījās, ka 1909.gadā Lubānas skolā atklāta neatļauta bibliotēka. Torgāns un Ceimers atzinās, ka to izveidojuši viņi. Visus skolotājus attaisnoja, izņemot Klāvu Lorencu – vēlāko Saeimas deputātu, kurš tiesas sēdē teica pret caru vērstu runu. Lorencam piesprieda trīs gadus un 6 mēnešus cietoksnī. Nepilngadīgos skolniekus attaisnoja. Vecā apkalpotāja pirms nāves mācītājam atzinusies, ka cara ģīmetni aiz atriebības saplēsusi viņa.

(Stāsts ņemts no Gaiziņa bitenieka Jāņa Krūmiņa vākuma.)

In 1909, in the two year Lubāna Ministry School worked three teachers: school administrator Eduards Balodis - later he worked as a professor of economic sciences, Mrs. Kučāre and Teodors Priednieks. For various kinds of services was am old woman responsible. She was very unskillful and slovenly, so one day at a teacher’s council the decision was made to release her from these duties. Few days later after the old women received this message something happened - in an early morning the Russian Tsar's portrait was taken out of a classroom, brought to the kitchen, torn in four pieces and left on the ground. Students denied their guilt, and in the same morning teacher Balodis went to Cēsis to school inspector Bolotovs.

At that time in Lubāna was a warder (stražņiks) department and to the school came the department director together with his employees - he ordered to summon all of the students so a hearing can be made and the delinquent found. The teacher Priednieks also was questioned. From Cēsis Balodis came together with Bolotovs. The warder leader who was polish once said that with Bolotovs everything can be settled quietly. Bolotovs was very worried about that: "He, polish nobility, can speak about me like this? About me - a real russian person!"

Soon the school received a document from Folk High Schools Directorate, that all three teachers are discharged - to a different office was moved also Bolotovs. P.Dievkociņš was appointed in his place. Kučāre left to her parents, Balodis got a place in a Latvian Parish School Vitebska as a teacher, also Priednieks worked as a home teacher at a manor house in Kārcava (near Vitebska). Some months later there came gendarme’s colonel to questioner the teacher again. In the following year Priednieks worked at Cesvaine Parish School, from where he was called for an interrogation to area Birži. Interrogation was held by gendarme’s colonel from Riga. 1910 from Petersburg in Riga arrived the Chambers session and in a public hearing peruse this case. To the hearing were summoned all three teachers and two teachers Lorencs and Šmits who worked there before, as well as some students Ceimers and Torgāns.  It came out, that 1909 in Lubāna School was opened an unauthorized library. Torgāns and Ceimers confessed that they created it. All the teachers were justified, except Klāvs Lorencs, who later become a Member of Parliament - in the hearing he told a negative speech against the Russian Tsar. He was sentenced with three years and six months in prison. Also the under aged students were justified.  The old woman who was discharged before her death confessed to the priest that it was she who tore the Tsar's portrait because of revenge. 

(A story from Jānis Krūmiņš collection - a Beekeeper in area Gaiziņš)

Lubānas Naudas ozols

Netālu no Lubānas pagasta robežas kaimiņu Meirānu pagastā kādās mājās saimniekojuši divi brāļi. Vecais saimnieks, viņu tēvs, bijis nesen kā miris un atstājis dēliem gan labas mājās un iekoptus laukus, gan arī vēl kādu naudas summiņu. Viens dēlis gājis sava tēva pēdās, nenoguris, čakli strādājis, bet otrs gribējis tā brīvāk padzīvot, bijis bezrūpīgāks un viegli palaidis vējā ne vienu vien sūri grūti pelnītās naudas gabalu. Reiz viņš devies it kā kādus darījumus kārtot, bet vakarā mājās nepārnācis. Arī otrā dienā nebijis, un tad mājās palikušais saņēmis ziņu, ka brālis sagūstīts, un, ka par viņa atbrīvošanu jāgādā izpirkšanas nauda. Brāļa nolaupītāji bijuši noteikuši dienu, kuras vakarā nauda bijusi jāpaliek zem akmens pie paša lielā, resnā ozola, kas auga tuvu lielceļa malā netālu no Morozas, Lustūzī.

Ko darīt? Sagūstītais brālis bijis jāglābj. Noteiktās dienas pievakarē jūdzis zirdziņu, paņēmis pieprasīto naudu un braucis uz lielo ozolu. Drošības pēc sev blakām ratos bijis ielicis pamatīgu rungu. Braucis nedrošajā ceļā, vērojis apkārtni, neko aizdomīgu nemanīdams. Piebraucis pie ozola, kad sācis jau krēslot. Palicis zem akmens, pie paša ozola naudu, tūlīt sēdies ratos, uzšāvis pāris reizes zirgam ar pātagu un straujā riksī braucis mājup. Bet, aiz ceļa līkuma ticis, pēkšņi braucējs izvēlies no ratiem ceļmalas grāvī. Kādu brīdi tajā klusi gulējis un dzirdējis kā ratiem rībot, zirgs aizskrien mājup. Tad paņēmis rungu un uzmanīgi rāpojis uz ozola pusi un paslēpies netālu no tā kādā krūmā. Tur klusi un mierīgi tupējis lielu laiku, bijis jau pavisam satumsis. Un tad viņš izdzirdēja klusus soļus. Acis ar tumsu bijušas apradušas, un viņš saskatījis no Lubānas puses tuvojamies cilvēka stāvu. Lēni pienācis kāds vīrs, brīdi pastāvējis uz lielceļa iepretim ozolam, tad veikli gājis pie ozola un sācis tumsā meklēt naudu. Naudas atvedējs sapratis, ka tas nu ir negodīgais naudas kārotājs un redzot, ka viņš ir viens pats, ilgi vis nedomājis, tūlīt meties no mugurpuses tam virsū un sācis viņu pamatīgi zvetēt ar rungu, skaļi lāstus izkliegdams. Pamatīgus sitienus saņēmis, krāpnieks sācis lūgties: ”nesit, nesit, mīļo brāl! Atstāj mani dzīvu!” Viņš pēc balss bija pazinis savu brāli, un nu arī sitējs pazinis sava brāļa balsi. Tā neizdevies vis negodīgajam brālim iegūt tēva atstāto un arī brāļa grūti pelnīto naudu.

Ātri vien apkārtnē izplatījusies ziņa par viena brāļa krāpšanos un abu brāļu saķeršanos pie lielā ozola naudas dēļ. Un tāpat drīz vien apkārtnes ļaudis sākuši lielo, resno ozolu ceļmalā saukt par Naudas ozolu.

Lubana’s Oak of Money

In Lubana’s neighbouring region of Meirani, there was a household that belonged to two brothers. It’s previous owner, their father, had recently died, leaving the house and the terittory it encompasses as well as a decent sum of money to his sons. One of the sons followed in his father’s footsteps, working tirelessly to maintain the property. The other son, however, was alot more carefree, carelessly spending the money he had inherited. One day, he supposedly went on a business venture, but he didn’t return. After two days, the hard working brother received a message that his wasteful brother was held in captivity and, in order to set him free, he had to pay ransom. The captors had set a date and time by which the money had to be left under a rock near a great oak that grew close to a highway near Moroza, Lustūzī.

The first brother wondered as to what he was supposed to do. The captured brother had to be saved. On the day of the exchange, the first brother put a harness on his horse, took the required amount of money and was on his way to the great oak. To insure his safety, the first brother had taken with him a bludgeon. As he was riding on the dangerous road, he constantly checked his surroundings for anything suspicious. Nothing seemed to be out of the ordinary. He reached the great oak just before dawn. Having placed the money at the designated area, he immediately got on his carriage and, in a quick canter, went straight home. However, just as he passed the first bend, the brother tipped out of his carriage into a ditch. He slept there quietly for some time, listening as his horse, carriage clattering, headed home. He took his bludgeon and carefully crawled back to the great oak and hid in a nearby bush. For quite some time he sat there until it was completely dark outside, calmly waiting. Then he heard silent footsteps. His eyes had already adjusted to darkness at which point he noticed that someone was coming. It was a man who was slowly moving in his direction. The man briefly stood on the highway right across the great oak and then swiftly went to the designated area, where the money was placed. The first brother now knew for certain, it was the nefarious person who was after the ransom. Seeing as he was alone, the first brother, without much thought, charged the man from behind and started bludgeoning and cursing at him. Having received many hits, the man started to plead: ‘’don’t hit me, don’t hit me, dear brother! Let me live!’’ The man had recognized his brother by his voice, leaving the first brother in shock. That’s how the devious brother’s plan to gain his father’s inheritance as well as the hard-earned money of his brother, failed.

Soon after that, news swiftly spread about the wicked intentions of the second brother as well as about their confrontation at the great oak. And, because of that, the locals soon started calling the oak near which it happened, the Oak of Money.

Plašāk pazīstama kā trošu tilts, šī kājnieku laipa ir hidrotehniska būve, kas izveidota, lai nodrošinātu gājēju pārejas iespējas pāri Pededzes kanālam. Pededzes kanāls izveidots, lai atrisinātu Lubānas plūdu problēmu. Gan kanāls, gan tam pieguļošie grāvji, dambis un pievedceļš tika izbūvēti laika posmā no 1961. Līdz 1963. gadam. Kanāla garums ir 5,2 kilometri. Kājnieku laipa tika uzbūvēta 1968. gadā, lai gan sākotnēji šajā vietā bija paredzēts dzelzsbetona tilts, kas tomēr tika atzīts par neekonomisku. Šos būvniecības darbus izpildīja Madonas Meliorācijas Centrālā Pārvalde ar darbu vadītāju Franci Valaini.

Laipas kopējais garums – 60 m, platums – 1 m.

PIEĻAUJAMĀ SLODZE UZ LAIPAS – 200 KG!

Widely known as a cableway bridge, this footbridge is waterworks building which is created to ensure pedestrian crossing facilities across the Pededze channel. Pededze channel created to solve the flood problem around Lubana. Both the channel and adjacent ditches, a dam and access road were built during the period from 1961 to 1963. Length of channel – 5,2 kilometres. The footbridge was built in 1968. Although initially there was a plan to build reinforced concrete bridge, which at the end was found to be inefficient. These construction works executed by Madona Amelioration Central Administration and operation manager Francis Valainis.

Footbridge total length - 60 m, width - 1 m.

(The total length of the footbridge – 60 m, width – 1m)

Permissible PRESSURE on the bridge - 200 KG!

Zīmogs, ar kuru tika apstiprināts laipas būvēšanas projekts.

The project of the bridge were epproved with this stamp.

Jānis Zābers Latvijas Nacionālās operas (toreiz Latvijas PSR Operas un baleta teātris) solists. Zābers savu bērnību pavadīja Latvijas laukos, savukārt vēlākās mūzikas studijas viņu saistīja ar Rīgu un Itāliju, kur dziedonis stažējies slavenajā Milānas La Scala operteātrī. Savas īsās, bet ļoti spilgtās skatuves karjeras desmit gados (1960 – 1970) Jānis Zābers piedalījies 24 operu iestudējumos, darbojies arī kamermūzikas un pat estrādes mūzikas lauciņos. Viņš visnotaļ ir uzskatāms par vieno no Latvijas izcilākajiem operdziedoņiem, un viņa izpildījums, kaut ierakstos, ir daudzo viņa cienītāju apbrīnots.

Jāņa Zābera muzejs viņa dzimtajās mājās tika atklāts 1973. gada 11. augustā –dziedātāja dzimšanas dienā, tikai dažus mēnešus pēc viņa nāves. Piemiņas koncertu līdzās mājai iekārtotajā koncertestrādē noklausījās vairāk nekā trīs tūkstoši visu paaudžu klausītāju. Vairākus gadus, pieminot izcilo mākslinieku, ap viņa dzimšanas dienas laiku viņa tēva mājās tika rīkoti koncerti.

Šī sabiedriskā muzeja izveidē iniciatīvu uzņēmās dziedoņa draugs, Lauksaimniecības akadēmijas docents, vēlākais akadēmiķis Sigizmunds Timšāns kopā ar operteātra kolēģi Maiguru Andermani. Lielu atbalstu sniedza vietējie kolektīvi, Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejs ar Annu Rudenāju priekšgalā, Zābera draugi un kolēģi.

Pašlaik Jāņa Zābera muzejs „Vecais ceplis” ir Zāberu ģimenes privātīpašums, par kuru gādā dziedātāja brāļa Miervalža meita Gunta Brieze.

Mantojums

Vecais ceplis radies, pateicoties baronam Volfam. Jāņa Zabera vectēvs, bija gudrs zēns. Barons viņam piedāvāja braukt uz Austriju mācīties par ceplinieku. Kārlis piekrita un aizbrauca mācīties amatu. Kad viņš atgriezās, barons Volfs pavēlēja dzīvot tepat un ierīkot cepli. Zāberu dzimta tur dzīvoja vairāk kā simts gadus.

Ar mūziku Jāni iepazīstināja tēvs, pirmais iedodot viņam vijoli. Jānis Zābers mācījās Meirānu pamatskolā, kur skolotāja M.Tetere viņu mudināja iet tālāk un izkopt balsi. 1954. Gadā J.Zāberu uzņem Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā. 1957. gadā viņš iestājas Latvijas Valsts konservatorijā. 1963. gadā J.Zābers dodas uz Romas konservatoriju par profesora Dž.Favareto, kur mācās 5 mēnešus. Uzturoties Itālijā, Zābers piepilda daudzu jauno operdziedātāju sapni un kļūst par operas teātra La Scala praktikantu un Dž.Barras audzēkni. No 1963. gada viņam bija intensīva darba slodze. Kad viņš slimoja ar gripu, strādāja un ārstējās mājas apstākļos. Jānis Zābers nomira pēc smagas un grūtas slimības (smadzeņu audzēja)

Vairāk par mākslinieku: http://www.janiszabers.com/p/biografija.html

Jānis Zābers - Latvian National Opera (then - Latvian SSR Opera and Ballet Theatre) solist. Zābers spent his childhood in the Latvian countryside, while the subsequent music studies linked him to Riga and Italy, where the singer traineeship at the famous La Scala Opera. In his short but very bright stage career (1960 - 1970) Jānis Zābers participated in 24 opera productions, worked also in chamber music and even pop music fields. He is definitely considered as one of the most outstanding Latvian opera singer, and his performance, although trough the records, are loved by many of his admirers.

Museum of Jānis Zābers at his birthplace was opened 1973 only few months after his death on the singers birthday on 11th August. The memorial concert, which took place at a concert stage next to the house, was visited by more than three thousand listeners of all generations.  For several years to remember the brilliant artist around his birthday time in his father`s house were concerts organized.

To create this public museum the initiative was taken by the singer’s friend, an assistant professor in Academy of Agriculture, a later academic  Sigizmunds Timšāns together with a colleague from theater and opera Maigurs Andermanis. A great support gave the local collectives, Madona Local History and Art Museum in the front with Anna Rudenāja, also Zābers colleagues and friends.

Currently, Museum of Jānis Zābers "Vecais ceplis"(Old Brick- Kiln) is a private property of his family. The singer’s brother Miervaldis has a daughter Gunta Brieze, who takes care of the museum and property.

Heritage

The Old Brick- Kiln was founded because of Baron Wolf. Jānis Zābers grandfather was a smart boy. The Baron offered him to go abroad to Austria and become a craftsman at brick-making. Kārlis agreed and went to study that handicraft. When he returned, Baron Wolf ordered him to live here and found a Brick-Kiln. The family Zābers lived there for over a hundred years.

With music Jānis was introduced by his father, when he was the first who gave him a violin. Jānis Zābers learned in Meirāni Elementary School, where a teacher M.Tetere encouraged him go further and develop his voice. 1954 Jānis Zābers got in Jānis Mediņš Music School. 1957 he enrolled at the Latvian State Conservatory. 1963 Jānis Zābers went to Rome Conservatory to professor Dž.Favareto, where he studied 5 months. While his staying in Italy, Zābers made a dream of a lot young opera singers came true and became a trainee at opera theater La Scala and a student of Dž.Barra. Since 1963 he had an intensive workload. When he was sick with the flu, he worked from home and was threaded there. Jānis Zābers died after a hard and difficult illness (brain tumor).

Fotogrāfs Alfreds Grāvers gandrīz nepārtraukti 20.gadsimta pirmajā pusē dzīvoja un strādāja Lubānā. Saglabājušās fotogrāfijas un daudzi savulaik uzņemtie fotonegatīvi, izlasāma arī daļa ikdienā izdarīto pierakstu, tāpat saimnieciska rakstura dokumenti. Tas dod ieskatu ne tikai šī cilvēka darbīgajā mūžā, bet arī lubāniešu un apkārtnes iedzīvotāju dzīvēs.

Alfreds Kārlis Grāvers dzimis 1877. gada 23. oktobrī Lubānas "Brantos" kā Reča Grāvera (1850-1920) un Alvīnes Anetes Jansones-Grāveres (1856-1937) pirmais bērns.

A. Grāvers mācījies Cepurītes pagastskolā, tad Lubānas ministrijas skolā. Par A.Grāvera gaitām pēc skolas gados gan profesionāli, gan sadzīviski nav daudz ziņu.

Photographer Alfrēds Grāvers almost continuously in 20th Centuries 1st half lived and worked in Lubāna.  He was very known not only in Lubana buti n whole country.

Alfrēds Kārlis Grāvers was born in 23. October 1877 in house called „Branti”. A. Grāvers studied in Cepurītes parish –school, after that in Lubāna Ministry School. On september 1904. Grāvers started the official photographer's work, which lasted for the next half a century. He was very active and on 1. August 1909. on his house first floor was opened a book shop, which was popular for citizens of Lubāna and visitors too.

The photographer was invited to various important family moments - weddings, funerals, initiations. He was very extensive - photographed portraits and group shots as well as theater performances and Lubāna landscapes. A notable achievement is his often Lubāna lake flood observe. Thanks to him we can trace how was built many haouses of Lubāna and how Aiviekstes bridge was reconstructed.

Pie fotogrāfa mazmeitas Maijas Padomas ir saglabājies fotogrāfa 1904.gada rakstīts piezīmju kalendārs, kas liek domāt, ka Alfrēda Grāvera fotogrāfa darbība ir sākusies šajā gadā, kad Grāvers strādājis Transsibīrijas dzelzceļa būvēšanā, jo pierakstos minēta foto negatīvu nodošana. Savukārt to apstiprina laikrakstā “Vidzemes Guberņas Ziņotājs” publicētā atļauja fotogrāfam savā namā iekārtot fotodarbnīcu, kas darbojās turpmāko pusgadsimtu.

Sīkākas ziņas par fotografēšanu gūstamas sākot ar 1907. gadu – saglabājušies pieraksti, kuros atzīmētas attiecīgā dienā fotografētas personas, norādot uzņemšanas vietu, pasūtīto attēlu izmēru un skaitu, kā arī cenu. Šī uzskaite ļauj sekot līdzi fotogrāfa pakalpojuma pieprasījumam un darbības vietām, jo fotografēts tika arī Balvos, Šķilbēnos, Kokorevā un citur. Šāda attēlu numerācija veikta arī turpmākajos gados, kas ļauj apjaust fotogrāfa darba apjomu.

1907. gada 22. jūlijā Alfreds Grāvers salaulājas ar Līzi Emīliju Arndti (1887. Sesava-1946. Lubāna, viņas ģimene dzīvoja „Kaižgrīvās” netālu no Liedes), nākošajā gada 22. oktobrī dzimis abu pirmais dēls Jūlijs (1908-1968).

Savukārt 1909.gadā Fotogrāfs savā māja atvēra grāmatu veikalu, un otrajā stāvā nodarbojās ar fotografēšanu savā fotosalonā. Fotogrāfa pastkartes ņemtas par pamatu vairāk paskartēm, kurās attēlotas Lubānas ainavas un ēkas.

Fotogrāfu lielākasi darbs gaidīja kristīšanu laikā, kad uzņemti vairāki desmiti foto vienā reizē. Tomēr tika fotografēts arī kāzās, bērēs kā arī pavasaros apciemotas skolas un veidoti skolēnu grupu foto vai fotografēti audzēkņi skolēnu apliecībām. Protams, izdarīti dažādi portretuzņēmumi, kad cilvēks (viens vai grupā ar ģimeni, draugiem) pats izvēlējies doties pie fotogrāfa. Samērā regulāri uzņemti teātra izrāžu dalībnieki, starp kuriem bija arī aktīva aktrise – viņa sieva Līze Grāvere. Savukārt maz Grāvers fotografējis cilvēkus darba procesos (izņēmums – Lubānas ezera regulēšana un vienkoča laivas gatavošana).

Grāvers fotografējis arī ainavas, Lubānas un apkārtnes skatus. Nozīmīgs ir viņa veikums biežo Lubānas ezera plūdu fiksēšanā, varam izsekot arī Lubānas pakāpeniskai apbūvei, Aiviekstes tilta pārbūvēm. 

Fotografēšana Grāveram nav vienīgais amats. Līdzās grāmatveikala uzturēšanai viņš Lubānā no 1935. gada organizēja linu pieņemšanu un nogādāšanu pārstrādāšanai, Grāvers darbojās Lubānas luterāņu draudzes padomē. 1923. gada vasarā organizēta Latvju Nacionālās jaunatnes savienības Lubānas nodaļa. Fotogrāfs bija arī Lubānas Mednieku biedrības loceklis. Piezīmes atklāj, ka viņš piedalījies pasākumos Lubānas vidusskolas saglabāšanai (mazā audzēkņu skaita dēļ to slēdza 1938. gadā). Informācija vēsta, ka Grāvers bijis iecelts arī par Lubānas pagasta tūristu aģentu.

Alfrēda Grāvera brāļu un māsu liktenis:

• Māsa Leontīne Helēna (1880-1951) apprecējās ar Otto Voldemāru Gailīti, kas pēc 1905. gada revolūcijas, vairoties no soda ekspedīcijas devās uz ASV, vēlāk viņam sekoja arī dzīvesbiedre ar meitu. Pēc Latvijas Republikas nodibināšanās Gailīši atgriezās dzimtenē un apmetās Bēnē, saimniekoja agrākajā muižas centrā, 1949. gada 25. martā izsūtīti uz Omskas apgabalu. 
• Otra māsa Eleonora Amālija (1882-1960) precējusies ar Lubānas muižas kalēju Pēteri Mori, agrārreformas gaitā ģimene ieguva amatnieku saimniecību "Vēsmiņas". 
• "Brantos" – dzimtas mājās - saimniekot palika brālis Eduards (1888-1965), kas ar sievu un 3 bērniem 1949. gada 25. martā izsūtīts uz Amūras apgabalu, atbrīvots 1957. gadā, bet miris Sibīrijā.
• Brālis Kārlis (1890-1943) kļuva par pulksteņmeistaru Lubānā, 1943. gada oktobrī nāvējoši ievainots padomju partizānu apkarošanas akcijā. 
• Divi brāļi miruši bērnībā. 
• Jaunākā māsa Emīlija Marianna (1896-1955) iepazinās un apprecējās ar pasaules kara laikā Lubānā atrodošos Krievijas armijas gruzīnu tautības karavīru Georgiju Bebijevu (Bebiašvili), devās uz vīra dzimteni un dzīvoja Tbilisi.